Harry Potter and the Deathly Hallows: Part 1 (2010)

Pēc nepatīkami ieilguša pārtraukuma man beidzot atkal ir iespēja un laiks izteikties par nesen redzētajām filmām, un Harija Potera jaunākā sērija ir laba filma, kuras dēļ atsākt rakstīt. Par to, ka grāmatas ekranizēt ir sarežģīti, es rakstīju jau iepriekš. Potera grāmatas, tāpat kā citus fantāzijas žanra romānus, ir salīdzinoši grūti ekranizēt, jo tajās ir daudz darbību, kā arī lielākoties ļoti atšķirīga darbības vide. Pirmās Harija Potera sērijas filmas bija visnotaļ nebaudāmas, jo tajās pārlieku koncentrējās uz kādu atsevišķu notikumu vai arī citos gadījumos pārlieku burtiski centās turēties pie grāmatas sižeta. Lai ekranizācija izdotos laba un baudāma, režisoram ir jāpārveido filmas struktūra un reizēm pat sižets, un šoreiz filmas režisors to arī uzdrošinājās izdarīt. Septītā grāmata, kas viennozīmīgi sarežģītākā un notikumu ziņā apjomīgākā grāmata starp visām pārējām, ekranizācijas labā ir sadalīta divās daļās. Grūti spriest, kas gaidāms nākamajā daļā, bet pirmā daļa ir notikumiem bagāta un interesanta.

Harija Potera filmu vājākais punkts parasti ir tēli. Lai arī aktieru ansamblis ir satriecošs, lielākā daļa tēlu šķiet garlaicīgi un viendimensionāli, līdz ar to Harijs Poters vienmēr šķiet žēlojamies par to, ka ir izredzēts, savukārt Ronam Vīzlijam vienkārši nepiemīt nekādu citu rakstura īpašību, izņemot greizsirdību. Vienīgie tiešām izteiksmīgie tēli visās filmās ir Strups un Malfojs, turklāt pēdējais arī par izteiksmīgu tēlu kļuvis tikai nesen. Savukārt jaunākajā filmā tēliem nav pieškirta tik liela nozīme, šeit uzsvars ir uz darbībām un notikumiem. Jaunākajā Harija Potera filmā ir vairākas ļoti aizraujošas cīņu ainas, kā arī ārkārtīgi skaista scenogrāfija. Šai filmai ir skaidrs sižets bez liekām detaļām, kas varētu būt saprotams pat cilvēkiem, kuri nav lasījuši grāmatas. Īpaši patīkama detaļa filmā likās Lunas tēva stāsts par nāves dāvestiem, kas bija pārvērsts ļoti stilīgā animētā vēstījumā. Savukārt filmas vājākais punkts liekas tas, ka režisors pārāk daudz ir atstājis nākamajai filmai. Šī filma šķiet kā skice tam, kas notiks tālāk, un, zinot grāmatas sižetu, ir skaidrs, ka nākamā filma būs notikumiem pārbagāta. Līdz ar to šī daļa ir tāda kā prelūdija, un, manuprāt, šajā filmā varēja iekļaut vairāk notikumus, lai nākamā daļa būtu skaidrāka.

Viens ir skaidrs: Harijs Poters un viņa draugi ir pieauguši. No vienas puses, viņu pieaugšanas attēlojums brīžiem šķiet pārsteidzoši naivs, it īpaši seksuālajā ziņā. No otras puses, arī skatītāji ir pieauguši, līdz ar to filmā attainotā vardarbība un šausmu filmas cienīgā spriedze ir saprotama. Harry Potter and the Deathly Hallows viennozīmīgi ir viena no gada gaidītākajām filmām, kas turklāt neliek vilties. Beigu sākums ir daudzsološs, tagad tikai atliek gaidīt līdz nākamā gada jūlijam, kad iznāks nākamā daļa. vērtējums: 8.5/10

Salt (2010)

Action filmas parasti ir diezgan vienkāršs žanrs. Šādās filmās ir stingri nodefinēts ļaunais, pret ko galvenais varonis cīnās, viņam ir savi principi un savi iemesli, un lielākoties galvenais varonis darbojas pēc principa mērķis attaisno līdzekļus. Salt šajā ziņā nav izņēmums. Tiesa, galvenais ienaidnieks filmas laikā mainās, turklāt filmā kārtējo reizi tiek izmantots populārais slikto krievu stereotips, kas mazliet atgādina aukstā kara filmas, tomēr filma ir diezgan kvalitatīva izklaide. Holivuda pat baltiem diegiem šūtus stāstus māk stāstīt visnotaļ interesanti, tāpēc pusotra stunda pagāja nemanot.

Runā, ka sākotnēji Salt veidotāji galvenajā lomā gribēja redzēt Tomu Krūzu. Nezinu, kāpēc viņš atteicās, bet jāsaka, ka Andželīna Džolija slepenās aģentes lomā ir daudz labāka izvēle. Filmas vājā vieta ir tās sižets, pats stāsts par sevi – brīžiem tā vienkārši nav, brīžiem tas šķiet nu ārkārtīgi plāns un nesaturīgs. Tādos brīžos palīgā nāk Andželīna Džolija, kura notur spriedzi un interesi visas filmas garumā. Viņai piestāv action filmas, vienīgi jācer, ka nākamreiz viņa izvēlēsies kaut ko ar labāku stāstu.

Salt nav īpaši sarežģīta filma, līdz ar to neko daudz izteikties par to nevar. Filmas stiprā puse ir tās aktieri, kas ir pārliecinoši savos tēlos, vienīgi jāatzīmē, ka runāšana krieviski Holivudas aktieriem joprojām diez ko labi nesanāk. Filmas vājākais punkts ir tās stāsts, kā arī tas, ka filmai ir ambīcijas būt kaut kam vairāk kā vienkāršai vasaras action filmai. Vairākos brīžos likās, ka filmas veidotāji tā kā mēģina atsaukties uz aukstā kara filmām, it īpaši S. Kubrika Dr. Strangelove or: How I learned to stop worrying and learned to love the bomb, bet šai filmai tomēr pietrūkst dziļuma, un filmas intelektuālākā atsauce bija A. Džolijas varones salīdzināšana ar leģendāro Matu Hari. Vienvārdsakot, Salt ir vidējas klases bojeviks, žēl, jo filmai tomēr bija potenciāls. vērtējums: 6.5/10

Filmas oficiālais treileris

Daybreakers (2009)

Dažādu tehnisku, praktisku un emocionālu ķibeļu dēļ pēdējā mēneša laikā nav sanācis redzēt tik daudz filmu, cik gribētos, bet beidzot viss ir pa pusei nokārtojies, tāpēc varu mierīgi apsēsties un uzrakstīt par pēdējo redzēto filmu. Un tātad – 2009. gada filma Daybreakers. Kā jau kādā ierakstā minēju, mani fascinē vampīri. Ja tic vikipēdijas rakstam par vampīriem, katras tautas folklorā var atrast kādu ar vampīriem saistītu mītu, ne vienmēr tie ir pievilcīgi un ar ilkņiem apveltīti radījumi, bet visus mītus vieno tas, ka tie ir par radībām, kas kādreiz bija dzīvas, bet tagad vairs nav, un burtiski pārtiek no citiem. Asinis šajā gadījumā ir ārkārtīgi nozīmīga detaļa, kas simbolizē dzīvību kā tādu. Pēdējos gados ir atgriezies vampīru kults, ko varētu izskaidrot ar to, ka vampīri iemieso visu, kas rietumniekam liekas pievilcīgs – viņi ir neprognozējami, viņiem pieder vara, un, tā kā viņi jau ir miruši, lielākoties vampīri pastāv ārpus morāles rāmjiem.

Pēdējos gados vampīri lielākoties dalās divās lielās grupās: tajos, kas sevi uzskata par augstāku rasi (Voltūri no Twilight, karalis Rasels no True Blood), un tajos, kas vampīrismu uztver kā milzīgu sodu (tas pats Edvards no Twilight, savā ziņā arī Bills no True Blood un Miks no Moonlight), un Daybreakers galvenais vampīrs, kuru jau atkal sauc Edvards, pieder pie otrās kategorijas. Viņam nepatīk būt vampīram, bet šoreiz stāsts nav par personīgo izvēli. Daybreakers ir viena no reālistiskākajām vampīru filmām, kas tapusi pēdējā laikā, un šeit galvenā problēma ir tas, ka cilvēki izmirst. Teju visa civilizācija ir pārvērtusies vampīros, līdz ar to cilvēki ir kļuvuši par izmirstošu sugu, bet bez cilvēkiem arī vampīri nevar izdzīvot. Atšķirībā no daudziem citiem vampīrproduktiem, kas tagad pārpludina masu kultūru, Daybreakers ir oriģinālscenārijs, nevis kādas grāmatas ekranizācija, līdz ar to filmas veidotāju skatījums uz vampīriem ir mazliet atšķirīgs. Šeit vampīri var arī izdzīvot dienas laikā, viņi tikai nedrīkst atrast tieši saulē, jo tas viņus burtiski sadedzina dažu sekunžu laikā, salīdzinājumam – Twilight, Vampire Diaries un Moonlight vampīri var izdzīvot arī saulē, vienīgi viņiem tas ir visnotaļ nepatīkami. Šajā filmā vampīriem ir radīta interesanta pasaule, kurā uzsvars ir ne tik daudz uz hierarhiju, kā tas ir parasti vampīru filmās un seriālos, bet gan uz pasauli, kurā viņi dzīvo. Piemēram, ir radīts Subwalk, lai varētu mierīgi pārvietoties pa dienu, tāpat ir radītas tehniskas iekārtas, kas ļauj vampīriem dienas laikā braukt ar mašīnu. Turklāt diezgan spēcīgi izskaidrots, kas ar vampīriem notiek, ja viņi pietiekami ilgi nesaņem savu daļu ēdiena, kā arī filmas veidotāji nav kautrējušies piesviest kādas šausmiņas, t.i., filmā ir daudz nepatīkami asiņainu kadru, kas filmas noskaņu padara reālāku.

Filmas galvenais mīnuss ir tās pārlieku lielais amerikānisms. Daybreakers bija potenciāls kļūt par biedējošu un pamācošu filmu, bet šķiet, ka veidotāji mazliet nobijās un nosprieda, ka labāk pieturēties pie mierīgākiem izteiksmes līdzekļiem. Filmas beigas ir muļķīgas un nereālas, līdz ar to filma pati iegūst tādu mazliet pārsaldinātu pieskaņu, un galu galā Daybreakers ir ievietojama tajā pašā kategorijā, kur lielākā daļa citu vampīru produktu – viss izvēršas pārlieku pozitīvi. No tiesas žēl, jo filmai bija liels potenciāls kļūt par reto reālistisko vampīru produktu līdzās, piemēram, True Blood. vērtējums: 6,5/10

Kick-Ass (2010)

Ir situācijas, no kurām ārā tikt palīdzētu tikai kāds superspēks vai supervaronis, piemēram, Zirnekļcilvēks vai Supermens. Diemžēl tas parasti tā nenotiek, jo šie supervaroņi ir komiksu kultūras radīti tēli. Un tomēr nav vajadzības ciest radioaktīvā avārijā, piedzīvot transformāciju augstākā līmenī vai aprīkot sevi ar n-tiem augstas klases tehniskiem gadžetiem, lai palīdzētu citiem, vismaz filmas Kick-Ass veidotāji tā uzskata. Reizēm pietiek ar krietnu devu drosmes un vēlmes dot savu artavu, lai pasaule kļūtu par labāku vietu, kurā cilvēki vismaz cīnās godīgi, nevis barā pret vienu.

Galvenais varonis Deivs ir pavisam parasts puisis, kuram nav draudzenes, toties ir nūģīgi draugi, kuri, tāpat kā viņš pats, ir līdz ausīm iekšā komiksos. Kādu dienu Deivam rodas ideja, ka teorētiski jebkurš varētu būt supervaronis, ir tikai jāiet ielās un jācīnās pret noziedzību, protams, pirms tam mājās pie spoguļa uztrenējot supervaroņa cienīgas grimases. Diemžēl jau pirmajā reizē Deivs gūst pamatīgu mācību, bet pēc kāda laika, kad viņa alter ego – supervaronis Kick-Ass – atgriežas ielās, viņš iegūst milzu popularitāti internetā, lielu atbalstītāju pulku un pat draudzeni. Tiktāl par filmas saturu, kas ir aizraujošs, lai arī brīžiem paredzams un klišejām pārbagāts. Filmas spēks nav tās stāstā, bet gan apbrīnojami veiksmīgajā humora, drāmas un cilvēcīgas sirsnības sajaukumā. Kick-Ass nav maiga un mierīga filma, uz kuru iet ar bērniem vasaras brīvdienu laikā, tā ir asiņaina, nežēlīga un brutāla. Un tomēr filmas varoņi un filmas notikumi, kas varētu būt traumatiskākā ekrāna pieredze pat pieredzējušam skatītājam, rada cerīgu gaisotni un liek sažņaugt īkšķus cerībā, ka modernie supervaroņi Kick-Ass, Big Daddy un Hit Girl uzvarēs savā cīņā pret noziedzību un ļauno narkobaronu.

Kick-Ass ir filma ar vairākiem paralēliem stāstiem par atriebību, smagajiem vidusskolas gadiem, pieaugšanu, mērķtiecīgiem cilvēkiem un drosmi pāri visam. Tā ir filma par to, ka, lai darītu labu un palīdzētu citiem, nav vajadzīgas superspējas, reizēm pietiek tikai ar drosmi, ja vien pēc tam pats spēj sevi izvilkt no nepatikšanām, kurās esi iekūlies. Un tādā mazliet vienkāršākā līmenī Kick-Ass ir brīnišķīga izklaide divu stundu garumā, kas liks tev smieties, līdzpārdzīvot, varbūt pat notraukt kādu asariņu un galu galā pārliecināties, ka nudien geek is the new sexy. Vienīgi brīdinu: filmā ir ļoti daudz asiņu un vardarbības, vienīgi šoreiz tā ir izmantota tādā kā Sin City manierē stilistiskos, nevis biedēšanas nolūkos. vērtējums: 8,5/10

(pirmā lielā cīņas aina, kurā Kick-Ass cīnās pret trim citiem čaļiem. Oriģinālā aina bija daudz labāka, bet šī versija bija labākajā kvalitātē, ko varēju atrast)

Dorian Gray (2009)

Lai ekranizācija būtu veiksmīga, visbiežāk nepieciešams pārlikt akcentus, kā tas bija, piemēram, One Flew Over the Cuckoo’s Nest vai arī precīzi atdarināt autora radīto noskaņu un atdzīvināt tēlus, kā tas izdevās, piemēram, Fight Club veidotājiem. Ir darbi, kurus ekranizēt ir vienkāršāk, un ir tādi gandrīz neekranizējami darbi. Manuprāt, pie tādiem pieder arī Oskara Vailda Doriana Greja ģīmetne, kas ir šīs filmas literārais pamats. Godīgi sakot, es nedomāju, ka pats O. Vailds priecātos, redzot savu darbu interpretētu šādā veidā.

Dorian Gray ir dažas lielas problēmas, un viena no tām ir nepareizi izmainīti uzsvari. Romānā uzsvars bija uz morāles un ētikas problēmām, kuras lords Henrijs risināja ilgās sarunās ar Dorianu, savukārt filmā tas ir parādīts tādā pliekanā līmenī kā orģijas, uzdzīve un nemitīgas viesības. Filmā režisors ar scenārija autoru priekšplānā ir izvirzījuši fiziskās baudas, kā ēšana, sekss un dažādas sevis kopšanas procedūras, savukārt romānā O. Vailds šīs ārišķības izmantoja, lai attēlotu pārmaiņas jauniņā Doriana Greja dvēselē. Filmā par viņa dvēseli ir pavisam maz pateikts. Kas viņu mudināja tiekties pēc mūžīgas jaunības, kas viņu iedvesmoja dzīvot tik bezatbildīgi un šim brīdim? Lords Henrijs. Viņš ir neatvairāms, valdzinošs, viņam ir viedoklis par katru jautājumu, turklāt viņš nebaidās cilvēkiem teikt ciniskas lietas tieši sejā. Tāds ir grāmatas lords Henrijs, kurš filmā nez kāpēc ir kļuvis par pagalam blāvu un otršķirīgu tēlu, kurš knapi varētu kādu iedvesmot izdzert viskija glāzi. Kolins Fērts nav labākā izvēle lorda Henrija lomai, viņš ir pārāk mierīgs un pārāk patīkams, lai spētu jaunas, nesamaitātas dvēseles novest no ceļa. Tas būtu mazsvarīgi, jo tomēr, veidojot kāda romāna ekranizāciju, ir jāļauj radoši brīvi darboties, un tomēr ir nepieciešams palikt uzticīgam tam sākotnējam materiālam, ja jau tā ir ekranizācija. Diemžēl Dorian Gray veidotāji no sākotnējā darba ir aizvirzījušies diezgan tālu prom. Filmas veidotāji izdarīja dažas diezgan lielas atkāpes no sākotnēja stāsta, kas, manuprāt, šoreiz nebija pieļaujamas (spoileris) – romānā pats Dorians brīvprātīgi iznīcināja savu portretu, jo viņš bija nobriedis kļūt labāks un pārtraukt savu izlaidīgo dzīvesveidu, savukārt filmā lords Henrijs viņu ieslēdza degošā telpā ar portretu, tādējādi liekot viņam iznīcināt savu attēlu. Un šajā gadījumā tam ir liela nozīme, vai Dorians pats vai ar kāda cita spēku veic fizisko portreta iznīcināšanu, jo tas liecina par viņa personīgo izauksmi. (spoilera beigas)

Filmas pozitīvās iezīmes ir ļoti skaistais vides attēlojums – 19. gadsimta Londona ir radīta ļoti pārliecinoši un iespaidīgi, tāpat arī filmas tērpi un lielākā daļa aktieru šķiet atbilstoši, izņemot Kolinu Fērtu lorda Henrija lomā, kas arī ir viens no filmas lielākājiem mīnusiem. Toties pats Dorians Grejs ir izvēlēts ļoti labs, Bens Bārnss ir gan skaists, gan pietiekami apdāvināts, lai tiktu galā ar Doriana Greja lomu. Dorian Gray kopumā nav slikta filma, tā vienkārši nav tāda paša nosaukuma O. Vailda romāna ekranizācija, jo no sākotnēja literārā darba filma ir aizvirzījusies visnotaļ tālu. Varbūt pat labi, ka tā – Doriana Greja ģīmetne tik un tā ir teju neekranizējams darbs, tāpat kā Dž. Keruaka Ceļā, kuras ekranizācija pavisam drīz iznāks. Dzīvosim, redzēsim, tomēr man liekas, ka ir grāmatas, kuras labāk nemaz necensties ekranizēt. Doriana Greja ģīmetne ir viena no tādām. vērtējums: 6/10

filmas treileris

gaidīšanas prieki

jaunumi

Sveiks, dārgais lasītāj,

ceru, ka tev ir jauka un patīkama vasara. Ārā ir traki karsts, tāpēc prāts kaut kā uz filmām nenesas, turklāt ko gan daudz var noskatīties, ja saplīsis dators un pilsētas kinoteātri rāda tikai vasaras grāvējus. Tāpēc es atvainojos par šo ieilgušo klusumu no manas puses, es gaidu 30. jūliju, kad Rīgā sāks  rādīt K. Nolana Inception, bet līdz tam ir jāsaēdas labi daudz zemeņu, jāizkustina kājas brīvdabas zaļumballē un jāizguļ visas jūrmalas smiltis. Kino uz kādu laiku lai paliek otrā plānā, lai dzīvo vasara! (Tad, kad dabūšu atpakaļ savu datoru, nu tad gan būs jauni ieraksti par nesen redzētām filmām, to gan apsolu)

Coco avant Chanel/Coco before chanel (2009)

Vienīgais, ko pirms filmas zināju par Koko Šaneli, bija tas, ka šī francūziete ir atbildīga par mazo melno vakarkleitu, kā arī ir viens no visbiežāk pieminētajiem vārdiem sieviešu žurnālu modes lapās. Kā izrādās, pirms modes Koko Šaneles dzīvē bija dažādas citas kaislības, kā vīrieši, dejošana, dziedāšana, teātris – no visa pa mazliet. Un tai pašā laikā viņu tas viss garlaikoja, viņai nepatika garlaicīgās un vulgārās augstmaņu izklaides, un vienīgie brīži, kad Koko izskatās laimīga, ir tie, kad viņa šuj vai ir kopā ar savu šarmanto angļu mīļoto. Filma, kā jau saprotams pēc nosaukuma, ir par Koko Šaneles dzīvi pirms viņas izlaušanās modes pasaulē, par to, kas viņu padarīja par tādu spēcīgu vārdu, bet pats svarīgākais – filma ir par kādas jaunas un uzņēmīgas sievietes ceļu pasaulē, kurā sievietēm vienīgais uzdevums ir skaisti izskatīties un nenovecot.

Filmā attēlotais laiks ir 19. gadsimta pašas beigas – 20. gadsimta sākums, modernizācijas laiks, kurā pamazām zirgus aizstāja mašīnas un palēnām sievietes nometa savas biezās apģērba kārtas un žņaudzošās korsetes, lai tā vietā pievērstos kaut kam vienkāršākam. Tas ir laiks, kurā aizsākās sieviešu emancipācija un kurā sievietes pamazām, palēnām sāka cīnīties par savām tiesībām uz darbu, uz neatkarību, uz individualitāti, nevis tikai esamību pie kāda cita sāniem. Koko šādā ziņā ir kā karognesēja – viena no pirmajām sievietēm, kurai izdevās izsisties vīriešu pasaulē un nosargāt savu neatkarību, pat neraugoties uz to, ka tā tajā laikā nebija pieņemts. Filma, lai arī it kā par modi, tomēr ir par šo cīņu ar sabiedrību un ar tās priekšrakstiem par dzimumu lomu, kas savā ziņā pastāv  joprojām, līdz ar to filma runā arī par mūsdienās aktuāliem jautājumiem. Zīmīgi, ka filmu uzņēmusi sieviete, un kino vispār ir maz veiksmīgu režisoru – sieviešu, jo tā arī ir viena no profesijām, kas tiek atzīta par sievietēm nepiemērotu.

Coco avant Chanel ir vērts skatīties vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, Odrija Tatū, kas mūsu sirdis iekaroja jau pirms teju desmit gadiem kā šarmantā Amēlija, sevi parāda nopietnā un atzinības vērtā tēlojumā, turklāt viņas līdzība ar īsto Koko Šaneli ir apbrīnojama. Otrkārt, tērpi, kas pat man brīžiem aizrāva elpu – laikā, kad sievietes sevi nokāra ar putnu spalvām un karekļiem visā augumā, Koko piedāvātā vienkāršība liekas divtik patīkama. Treškārt, filma ir labs laika un vides restaurējums, brīžiem gan filmai var pārmest zināmu naivumu. Skaisti tērpi, gleznainas ainavas un labi galvenie aktieri ir tas, kas filmu padara interesantu. vērtējums: 7,5/10, jo brīžiem filma likās par lēnu.

filmas režisore un galvenā aktrise Odrija Tatū runā par filmas tapšanu

”Black Books” (2000-2004)

Britu humors ir īpatnējs humors, tas ir sen zināms fakts. Ne viss, ko britu komiķi dara, liekas smieklīgs, bet tomēr viņu kontā ir daži visu laiku smieklīgākie veikumi, tostarp Monty Python filmas un Duglasa Adamsa grāmatas. Seriāls Black Books arī ir britu veikums, un jāatzīst, ka tas ir kaut kas lielisks. Līdz šim esmu satikusi daudzus seriāla kvēlus fanus un tikai vienu cilvēku, kuru šis seriāls atstāja vienaldzīgu, un tas jau kaut ko parāda.

Black Books galvenais varonis ir Bernards Bleks, kuram pieder grāmatu veikals Londonā. Viņš nemitīgi dzer vīnu, pīpē un necieš apmeklētājus, kuriem viņš veltī nicīgas piezīmes katru reizi, kad kāds vēršas pie Bernarda. Bernardu vislabāk raksturo viņa paša teiktais vienā sērijā: I’m a quitter. I come from a long line of quitters. It’s amazing I’m here at all. Viņam ir draudzene Frena, neirotiska un haotiska būtne, kurai, kā parasti, īsti labi neiet attiecībās ar vīriešiem, tāpēc viņa bieži vien pavada vakarus, piedzeroties kopā ar Bernardu. Seriāla trešais tēls ir Manijs, vīrietis ar smieklīgu bārdu, par ko Bernards nemitīgi viņu apsmej, viņš strādā grāmatveikalā kopā ar Bernardu, bet Manija profesija nav īsti skaidra – viņš dara pilnīgi visu, ieskaitot brokastu gatavošanu, veikala uzkopšanu un klientu apkalpošanu, kā arī sargā un pieskata pašu Bernardu, kurš pret Maniju bieži izturas ļoti ļauni. Black Books, tāpat kā, piemēram, Scrubs, ir balstīts uz jokiem un dažādām smieklīgām situācijām, šajā seriālā nav kāds konkrēts stāsts vai pamatmotīvs, kas tiek vadīts cauri visām sezonām, šajā seriālā galvenais ir tīrs, ļoti bieži nejauks un riebīgs, sarkastisks un ārkārtīgi precīzs humors.

Kā Bernards teica vienam pircējam par kādu grāmatu, Enjoy. It’s dreadful, but quite short. Šim seriālam ir tikai 18 sērijas, tas ir patiešām īss, bet tā smējusies, skatoties kādu seriālu, es sen nebiju. Vienīgi brīdinu jau laicīgi: Black Books modina bīstamu kāri pastiprināti lietot vīnu. Vērtējums: 9/10

(aina no 1. sērijas, kad Bernarda grāmatvedis aizbēga no policijas, tāpēc Bernardam pašam vajadzēja tikt galā ar saviem rēķiniem, bet viņam tas tik ļoti nepatika, ka viņš izdomāja izmantot iespēju gūt nodokļu atvieglojumus, kas pienākas, ja esi smagi sakropļots. Pēc tam, kad neviens negribēja viņam salauzt kājas, viņš uz ielas ieraudzīja skinhedu pulku, kurus Bernards mēģināja izprovocēt uz kautiņu)

Chloe (2009)

Armēņu izcelsmes Kanādā dzīvojošais režisors ar dīvaino vārdu Atoms Egojans ir režisors ar īpatnēju rokrakstu. Viņa filmās darbība parasti ir lēna un lielākoties neredzama, filmas tēli pārmainās mūsu acu priekšā, tiek atklātas iepriekš nezinātas nianses un rakstura īpašības, un nekas galu galā nav tā, kā sākotnēji licies. Labie nemaz nav tik labi, sliktie, iespējams, nemaz nav slikti, viss ir ilūzija un acu apmāns. Savā jaunākajā filmā Hloja A. Egojans pazīstamus aktierus izaicinājis iepazīt līdz šim neizmantotas viņu talanta šķautnes, un tā nu naivā, nevainīgā Amanda Saifrīda ir bīstama prostitūta, Džuliana Mūra ir ginekoloģe, kura paniski baidās no novecošanas, un Laiems Nīsons, kurš parasti filmās ir labais un paredzamais tēvs, ir viņas (iespējams) neuzticīgais vīrs. Filmā uz īsu mirkli parādās arī seriāl Vampire Diaries zvaigzne Nina Dobreva.

Filmas scenārijs ir patapināts no franču filmas Nathalie ar Faniju Ardānu un Emanuelu Beāru galvenajās lomās, līdz ar to stāsts pats par sevi nav nekas jauns. Jāatzīst, es minēto filmu neesmu redzējusi, līdz ar to nevaru salīdzināt, bet A. Egojana Hloja ir spēcīga filma, kas skatītāju ievelk savā ziemīgajā noskaņā, aukstajos vakaros un varoņu sarežģītajās attiecībās vienam ar otru un katram ar sevi. Hloja ir pasaule, kurā cilvēki izmanto viens otru, kurā attiecības balstās uz pieņēmumiem, nevis konkrētiem faktiem, un kurā viena cilvēka apsēstība var izbojāt daudzu citu cilvēku dzīves. Galvenais tēls, kā jau noprotams pēc nosaukuma, ir pati Hloja, un A. Saifrīda ir izcila savā lomā – viņa ir tieši tik skaista un tik traka, lai nebūtu iespējams novērst acis no ekrāna. Un ar traka es nedomāju šķīvjus mētājošu un histērisku būtni, bet gan meiteni, kura nezina, ko grib, vai arī tieši otrādi – pārāk labi zina, ko grib, un ir gatava darīt visu, lai to dabūtu. Pat ja tas nozīmē pārgulēt ar cilvēkiem, kas viņai neko nenozīmē, melot vienā laidā un galu galā piedzīvot sakāvi.

Hloja nebūtu tik iespaidīga filma, ja galvenajā lomā būtu kāda cita aktrise. A. Saifrīda ir perfekta, viņa ir tipiskā femme fatale ar nevainīgu skatienu, garām lokām un romantiskām drēbēm, un viņai ir savs slepenais mērķis, ko viņa grib sasniegt par katru cenu. Pārējie aktieri filmā arī ir lieliski. Hloja ir bīstama pasaule ar saviem likumiem, kur klusums un nepateiktais nozīmē vairāk nekā tas, kas izskanējis skaļi, kur aiz mierīgām un piemīlīgām fasādēm slēpjas noslēpumi un no kuras visi neiznāks dzīvi. Filma skatītājiem, kas zina kaut ko par iekāri un par atraidījumu. Vērtējums: 8/10

filmas treileris, kas labi raksturo filmas noskaņu